Būt ceļā man nozīmē katru dienu atzīt (vai neatzīt) savas un citu cilvēciskās vajības un nepilnības un vienlaikus arī savu dievišķo perfekciju.. prāts šo paradoksu nespēj sagremot.. tur ir vai nu vai. Skarbais skaistums. Rough Love.

Lai es varētu laipni un līdzjūtīgi pieņemt un piedot savu “grēcīgumu” un ieraudzīt savu Dievišķumu, ir jānoiet miljoniem soļu pa ceļiem un bezceļiem, tumsā un gaismā, bieži jāapstājas, japieņem savs nespēks un jāļauj sev neiet tālāk.. nekad. Un tad atkal jāļauj Ceļam turpināt sevi vest.

Dažreiz var pamanīt, ka Ceļš iet mani un es kļūstu par ceļu, Dzīve dzīvo mani un es dzīvoju dzīvē. Tie ir Tie Mirkļi – ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti, kā teica Ziedonis...Laiks nav. Un lielās laimes nav - tās mazās laimītes un ikdienības prieki.