Pāriet uz galveno saturu
Elīna Žagare
  • Sākums
  • Grāmatas
  • Integrālas dzīves prakse
    • Trenēt.ies
    • Runāt.ies
    • Apzināt.ies
    • Mācīt.ies
    • Radīt.ies
    • Darbot.ies
    • Kopot.ies
  • Dzeja un raksti
    • 2025
    • 2024
    • 2023
    • 2022
    • 2021
    • 2020
    • senas dzejas
    • Sešas vielas, kas maina tavu dzīvi
    • Mākslinieka ceļš
    • Roņu sala
    • Marokenrols
    • Santjago ceļš
      • Galerija
  • Kolāžas
  • Par mani

Mana atvainošanās

30. novembris, 2023 pl. 13:26, Nav komentāru

Es gribu atvainoties savas dzīves vīriešiem.. un vispār.

Par agresiju un vardarbību no savas puses. “Sievišķo”, pasīvo, par kuru mēs tik daudz nerunājam, ja vien pie psihoterapeita. Gan psiholoģisku un emocionālu, gan fizisku. Es zinu, kā tas ir - provocēt un novest otru tiktāl, lai dabūtu “pa seju” uzmanību - kaut destruktīvu un ārdošu. Vismaz kliegšanu. Vai noraidījumu. To es tagad lieliski redzu arī savā jaunākajā dēlā. Upuris, kurš kļūst par varmāku.  Bezspēcība, kura izskatās pēc dusmām un naida.

Lielākoties tas ir noticis neapzināti, pirms es izvēlējos pievērsties savām psiholoģiskajām traumām. Bērnībā pieredzētais un uzsūktais mātes-tēva, vecāku-bērnu attiecību modelis daudzus gadus ir diktējis manu uzvedību un turpina to darīt joprojām. Taču tagad es to spēju pamanīt, apzināties un novērst. Tas brīžiem prasa ļoti daudz spēka - nebrist vecajos, neveselīgajos purvos, automātiskajās reakcijās un tad parādās arī izvairīšanās un distancēšanās stratēģijas. Noliegums. Vai arī hiperkompensācija - vaina, kauns, savas vainas izpirkšana, vēlme būt par “labiņo”.

Es nekad neesmu vēlējusies būt “līdzvērtīga” vīrietim. Es vēlos būt sieviete, kura pati sev ir vērtīga, apzinās un validē sevī mītošās sievišķās - vīrišķās enerģijas, to attiecību izpausmes, dinamiku un formas. Un no vīrieša es vēlos to pašu.

Tas ir un nav stāsts par sievieti un vīrieti. Tas ir stāsts par psiholoģiski neveselu un nenobriedušu sabiedrību, kuras auglis ir psiholoģiski neveseli un nenobrieduši cilvēki - bērni, mātes, tēvi, sievas, vīri, priekšnieki un padotie. Un otrādi.

Mans tēvs noslepkavoja savu māti. Es ar to dzīvoju un daudz no tā mācos. Es viņu neattaisnoju, bet esmu beigusi viņu vainot. Viņa dzīve ielauza manējo, tāpat kā viņa dzīvi ielauza viņa vecāki. Svarīgākais šobrīd - kādu "nospiedumu" es atstāju savās attiecībās un uz saviem bērniem.

Tas, kā mēs komunicējam, uzvedamies un mīlam, ir mūsu "mantojums" un mūsu atbildība.

Es atvainojos un uzņemos atbildību "par savu sūdu".

image via @the.alchemist


Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Mazāk par vienu procentu
    21. aug. 2025
  • Dieva ausī
    15. aug. 2025
  • Brīvdabas stadionā
    4. aug. 2025
  • Pret straumi
    1. aug. 2025
  • Šodien
    27. maijs 2025
  • Ko man tagad darīt?
    27. maijs 2025
  • Testosterons
    24. maijs 2025


Pirkumu grozs

Pirkumu grozs ir tukšs.

Log in

Incorrect password.




Forgot password?
Create an account
Login to existing account
My orders
My reviews
My details
Log out
  • Grāmatas
  • Integrālas dzīves prakse
  • Trenēt.ies
  • Runāt.ies
  • Apzināt.ies
  • Mācīt.ies
  • Radīt.ies
  • Darbot.ies
  • Kopot.ies
  • Dzeja un raksti