Pret straumi

Es šogad maz rakstu
Un lasu
Jo daudz dzīvoju
Peldot pret straumi
(Hei, neviens nestrīdoties par gaumi)

Atklāsmes uz papīra nepierakstītas
Dziļi sirdī iespiestas
Vārdi vējā nepieskatīti
Kā mazi bērni manās lūpās rotaļājas
Spontāni un brīvi
Dzīvās sarunās, skatienos un pieskārienos
Par dzīvi

Mans krūšturis un teicamnieces bizes
Vairs netraucē
Būt mežonei
Trakai
Jo mana dziļā aka
Ir pārvērtusies
Par burbuļojošu, bezgalīgu
Strūklaku

Vēl tikai mani garie rozā nagi
Duras man acīs (un klaviatūrā)
Kā tādi iedomāto ne-pareizību arhipelāgi
Es izturu
Nenovēršos
Un atvados
Ne jau no nagiem
Bet savām dumībām
Ar prieka un bēdu asarām
Skaistajā vasarā
Lai neatstāju pēdas
Kā putns lidodams debesīs
Vien savas esamības skaņu
Vienīgo

Lielā straume mani tvērusi
Un es tai atdevusies
Bet ne jau krasts mani vilina
Jo beidzot es vērusies
Savai ūdens dabai
Gatava pārpeldēt okeānus
Mūžīgi nārstot upēs pret straumi
Lēkt augšup ūdenskritumiem cauri
Lai mana suga
Varētu piedzīvot jaunu lugu
Nevis izmirt kā dinozauri

Jā, no acīm lasi
Nevis no lūpām
Raudu vai asari

Nav komentāru

Komentēt