uz Maroku devos ar nelielu cerību un apņemšanos atmest kafijas dzeršanu. Lai gan nepieskaitu sevi pie kafomāniem ar saviem dienišķajiem 1-2 cappucino (protams, protams no Otrās elpas Cafe 🙂 ), biju izdomājusi, ka par sliktu jau nenāktu atradināties pavisam. Un gan jau ka Turienē tas nāks viegli. Jo kafijas dzeršana un Maroka kaut kā man nesējās kopā. Kā drīz izrādījās – vietējie uz to kafijas dzeršanu tomēr ir diezgan naski, vīri kafejnīcās to vien dara, kā dirn un malko pārsaldinātu piparmētru tēju vai melnu & baltu (nus-nus) kafiju.

Pirmajās nedēļās par kafiju patiešām piemirsu, jo kafijas dzērāju kompānijā nebija, un speciāli to meklēt arī neprasījās. Bet tās reizes, kad vietējās ieskrietuvēs tomēr sporta un intereses pēc tiku pie savas kofeīna devas, nesagādāja nekādu lielo baudu. Jocīga garša. Nospriedu, ka tas dīvainā piena dēļ. Bet es kafiju dzeru garšas un rituāla pēc. Tāpēc, ja tā nav laba un garda, nedzeru vispār. Morāli pat jau  noskaņojos – ja nav kazai piena, tad nav…

Lai nu kā, nobāzējoties jaunajās mājās un ieejot adaptācijas režīmā, ātri vien sāku atcerēties vecos paradumus…kas acīmredzot dod pazīstamu, lasīt – māju sajūtu. Pirmais mierinājums tiek atrasts Lavazza Creme paciņā un ātri izbrāķēts, jo nākas dzert tā sauktajā kovboju stilā (vienkārši aplietu ar verdošu ūdeni).  Ātri to atrisinu ar Agadiras tirgū nopirkto espresso vārāmo kanniņu, kas nedaudz palīdz. Bet drīz vien, testējot garšvielas vietējā herboristas (garšvielu tirgotāja) bodītē, ieraugu viņam kafijas maļamo aparātu. Uzzinu, ka herborista tirgo berberu kafijas melanžu (maisījumu). Nopērku 100g pamēģināšanai.  No sākuma nepatīk, pārāk salda garša. Jūtu spēcīgu kardamonu, kas gan zinu ir ļoti ieteicams pie kafijas (neitralizē kofeīnu). Nolemju sajaukt to kopā ar lavazzu, tad tā dzira aiziet. Otrajā piegājienā iegādājos jau 200g un saprotu, ka ir baigi labi tāpat. Vēl joprojām gan nezinu, kādas ir berberu kafijas sastāvdaļas, gūglē atrodu info par kardamonu, kanēli, ingveru, pipariem utt. Dažādas versijas, bet nez kāpēc pieņemu, ka tie ir kādi 4-5 komponenti.

Šodien pārsteigums! Aizeju atkal uzpildīties ar 200 jauniem gramiem melnā prieka, bet kafija ir beigusies un manā acu priekšā tiek uzsākts jauns melanža uzjaukšanas process. Vienu brīdi, kad plastmasas toverī kafijas pupiņām tiek piebērta trešā un ceturtā sastāvdaļa, uznāk vēlme noskaidrot, kas tur īsti tiek pievienots, bet nepaspēju, jo, kamēr savā galvā apcilāju šo ideju valodas barjeras dēļ, toverī iebirušas vēl kādas 10 vielas no visvisādām burciņām malu malās. Man nojūk skaits, es nespēju noticēt, ka to ir tik daudz. Turklāt veids, kā viņš to visu jauc kopā pēc sajūtām, uz acumēru, ir diezgan valdzinošs. Kā bārā, kad bārmenis virtuozi jauc kokteiļus. Pieber ar roku, ar karoti, kā nu sanāk. Beigās to visu rūpīgi samaļ, samaisa un es tieku pie svaigi maltas, siltas un smaržīgas kafijas. Aiz manis jau izveidojusies rinda.

Rīta rituāls otro mēnesi neiztrūkstošs – graudu putra ar svaigu vīģu ievārījumu un aromātiska berberu kafija ar vietējo Lāsi. Saprotu, ka man nemaz negribas atradināties no šī burvīgā rituāla. Garšo! Un kamēr šādi mazie prieciņi ir ar mēru un baudu, nejūtu nekādus pašpārmetumus par sev neizpildītiem solījumiem. Beigu beigās arī Žeņam iepatikusies kafijas iedzeršana. Un Kaspars ar nesmādē, kad piedāvāju. Kā reiz tagad abi testējam jauno malumu ar vietējas izcelsmes cepumiņu, laime pilnīga 🙂