Ja vīrieši ir cūkas, es arī esmu cūka. Bet stāsts jau nav par cūkām. Nedz arī par dzimumiem. Stāsts ir par savu neapzināto un nedziedināto ievainojumu nodošanu tālāk.. partneriem, bērniem kolēģiem. Un arī to pieņemšanu. Apmainīšanos ar mūsu fiziskajām un emocionālajām traumām. Fiziskā vardarbība ir tikai galējā instance.. Ja mēs pamanītu, cik daudz agresijas mīt mūsos katrā, ojojoj.. gan klajos un acīmredzamos, gan ļoti smalkos un niansētos veidos.. un visbiežāk mēs to turpinām vienkārši sevī apspiest nevis transformēt.. vai tiešām var pateikt, kurš ir upuris un kuŗš ir varmāka?

Ir, protams, daudz vieglāk un ērtāk salikt visu pa plauktiņiem un kastītēm – vīrieši cūkas, sievietes m/aitas, upuri žēlojam, varmāku sodām.. ieņemt pusi, izteikt savu morālo stāju, sajusties labāk un paslaucīt zem tepiķīša.

Bet vai citu vērtēšana un nosodīšana palīdz man kļūt par mīlošāku un līdzjūtīgāku cilvēku? Diez vai.. Es gribētu skatīties dziļāk par acīmredzamo un ļaut tam mani pārveidot.