Esmu dzirdējusi sevi žēlojamies par to, ka visu laiku (!!! 🙂) jārisina vieni un tie paši iekšējie sasprūdumi. Gadi iet un šķiet, ka malies pa vieniem un tiem pašiem jautājumiem.. Bāc, es taču te jau biju.. atkal? Nu, jā, dekorācijas mainās, tēmas paliek. Kaut kas vēl tur palika neapzināts, neatrisināts :) Dažreiz nolaižas rokas, dažreiz es jūtos, kā pilnā ātrumā ietriekusies sienā vai arī nokritusi trīs stāvus zemāk. Nogurums. Kad tas beigsies? Dzīve kā katorga. Kāda suņa pēc es izvēlējos šito visu risināt vienas dzīves laikā?

Taču var arī pamanīt, ka nekas vairs nav gluži tāpat, kā bija pirms viena vai desmit gadiem.. tēma it kā tā pati, bet prasmju, iemaņu un pieredzes jau mazliet, bet drīzāk stipri vairāk. Un mēs sev diezgan pārliecinoši mākam samelot, fokusējoties uz negatīvo, nevis pozitīvo.

Izmantojot mierinošos Ričarda Rora “trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ”, esmu pārliecinājusies, ka tas “atkritiens” ir ļoti nepieciešams integrācijas instruments, kas ļauj mums saaugt daudz ciešāk ar piedzīvoto, sajusto, saprasto.. kas ļauj mums to daudz īstāk iemiesot, lai nākamreiz jau nokristu nevis uz pirmo vai pagrabstāvu, bet trešo. Un patiesībā mēs krītam augšup :)

Mums katram ir savas tēmas, ar ko strādāt jeb “apslēptā svētība”, caur kuru augt un attīstīties. Un arvien biežāk es pamanu, ka raugos uz veco “problēmu” no daudz plašākas un iekļaujošākas un mīlošākas perspektīvas.. Tāpēc es piekrītu mūsu izaugsmes ceļa salīdzinājumam ar spirāli - tu atkal esi apmetis loku, nonācis pazīstamā vietā, tomēr esi pakāpienu augstāk vai plašāk :) un zini, ko? nekādu griestu ta nav! 

Ik pa laikam dzīve ieved mūs jaunos, it kā nezināmos, bet visdrīzāk plašākos ūdeņos.. it kā uzdevums skaidrs, bet peldēšana upē vai ezerā tomēr atšķiras no peldēšanas okeānā.. arī kajaka airēšanas tehnika atšķiras no liela kuģa stūrēšanas..  un atkal ir jāapgūst kaut kas jauns, ir nepieciešamas jaunas prasmes, lai apstrādātu savu pieredzi no jauniem leņķiem un skatupunktiem.

Vismaz man tā ir.. dažŗeiz dzīve šķiet kā maratons, dažreiz sprints, dažreiz nūjošana, bet citreiz pilnīga atpakaļgaita. Un es joprojām māku peldēt tikai drošā baseinā un savā mežonīgajā zemapziņā :) Bet zemapziņa kā milzīgs vilnis mēdz samalt un izspļaut krastā kā pusdzīvu roni. Un tu nozvēries - viss, nekad vairs - bet paiet laiks.. un tu atkal attopies ūdenī.

Varbūt lielos ūdeņos nav vajadzīgs liels kuģis, bet mazs sērfa dēlītis? Cik biedējoši ir tas?