D U S M A S

Vakar bērnu izklaides centrā uzvedos kā histēriķe. Asinis sakāpa galvā, biju dusmīga kā pūķis un izgāzu to visu uz darbinieci. Normāli es censtos sevi apvaldīt, bet kaut kas manī gribēja būt galīgi nenormāls. Pat pilnīgi traks! Es redzēju, cik bērnišķīga un egoistiska ir mana “upura” reakcija, bet man bija jāļauj tai izpausties. Es zināju, ka tam nav ne īstais laiks, ne vieta, taču es nespēju kārtējo reizi sev aizbāzt muti. Es publiskā vietā atļāvos uzvesties neadekvāti un nepiedienīgi. Uz to brīdi man bija pilnīgi vienalga. Es degu savās dusmās un aizkaitinājumā.

Taču paralēlais stāsts bija par kādu citu manis daļu, kura vēroja šo teātri ar interesi un uzjautrinājumu un neieslīga nosodījumā. Jā, kauns bija klāt kā likts, bet pat to manas dusmas šķiet aizslaucīja pīšļos. Jā, es uzvedos stulbi, emocionāli, bērnišķīgi, negarīgi, taču es sev to atļāvu, riskējot ar citu cilvēku labklājību un emocijām. Riskējot ar iznīcinošo vainas un kauna sajūtu.

Pēc īsās drāmas es atvainojos visām iesaistītajām personām, bērniem un darbiniecēm, un es atvainojos sev, ka tik bieži neesmu iestājusies par savu taisnību. Tik ļoti, ka ilgi apspiestās dusmas akumulējās un izsprāga pa tuvāko iespējamo šķirbiņu. Pilnīgi nevietā.

Mazliet paejot nostāk, tās dusmas bija skaistas un dzīvas. Teatrālas un smieklīgas, mazliet neveiklas, it kā meklētu vēl savu balsi un atbalstu manā ķermenī un žestos. Ja tā nebūtu es, es vēl vairāk priecātos par šo temperamentīgo, ugunīgo dienvidnieci.

Nē, es neattaisnoju sevi. Taču pirms justies labāk, ir jābūt gataviem justies sliktāk. Pirms labo emociju paušanas ir jābūt gataviem iznest visu neglīto emociju gammu, pretējā gadījumā tās mūs saēd, neļaujot mirdzēt.

Manai spējai aizsvilties kā špičkai, ko pieredzējuši nedaudzi, ir arī sava pozitīvā puse, ne tikai destruktīvā. Arī radošā. Cik daudz es ar savām dusmām varētu izdarīt, ievirzot jēgpilnākā gultnē?

Pavisam īsā laika posmā šī jau bija trešā epizode, kur es sev neraksturīgi (jo publiski) bērnišķīgi un dusmīgi parūpējos par savām vajadzībām, iegribām un robežām. Ar to arī sevi apsveicu. Man žēl par tiem, kas gadījušies ceļā, taču es zinu, ka visas puses ar šo materiālu kaut ko var iesākt. Lai noder :)

“Dusmas ir degviela. Kad tās sajūtam, mēs vēlamies kaut ko darīt. Tomēr mēs esam pieklājīgi audzināti, tāpēc neļaujam tām vaļu. Dusmas ir kliedziens, lūgums, prasība. Tās ir karte, kas ļauj ieraudzīt to, kādas ir mūsu teritorijas robežas. Tās parāda, kurp vēlamies doties. Tās parāda vietas, kur jau esam bijuši. Dusmas bieži parāda pareizo ceļu un radošās atmodas laikā tās ir atveseļošanās priekšvēstneses. Dusmas ir rīks meistara rokās, nevis pats meistars. Dusmas ir draugs, kaut arī ne tas jaukākais un lēnprātīgākais, bet ļoti, ļoti uzticams draugs. Tas nekad neklusēs, ja kāds būs mūs nodevis vai ja būsim nodevuši sevi paši. Pašas par sevi dusmas nav rīcība. Tas ir aicinājums rīkoties.” Džūlija Kamerona “Mākslinieka ceļš”

Nav komentāru

Komentēt