Arvien biežāk pieķeru sevi sakot Jā nevis Nē. Jā - jaunām pieredzēm, kas nozīmē doties ārpus savas komforta zonas. Bet tā veselīgi nevis spiežot sevi caur gaļas mašīnu. Bez iekšējā dialoga, protams, neiztikt. Jeb drīzāk bez iekšējā Padomes Apļa un sajušanas, kurš tad īsti diktē noteikumus.

Prāts teiks - tev to (ne)vajag, tas (ne)nāks tev par labu, tas ir (ne)vērtīgi un (ne)noderīgi.. ķermenis teiks - mmm, kņudina vēderā vai arī sažņaugsies no bailēm.. sirds pukstēs straujāk vai arī draudēs apstāties, bet Dvēsele ar Mona Lisas smaidu noraudzīsies šajā triādē.. jo viņa ir nebēdne un viņai visas pieredzes ir labas pieredzes.  Viņai nav pareizi vai nepareizi, tu neko nevari sačakarēt, tikai izvēlēties savus pie/pārdzīvojumus.

Citreiz tas lēmums nāk smagi, kā izsists caur mūri, taču citreiz tas impulss ir tik spēcīgs, ka es vienkārši Zinu un nekādās sarunās neielaižos.

Vislielākā blakne apzinātībai ir nespēja melot - ne sev, ne otram.. tīra sirds apziņa kļūst par galveno vērtību, dzinuli un dzīves kritēriju. Un tas nav viegli, jo arvien augstāk tu pats turi lāpu, kas izgaismo tavas ēnas. Arvien mazāk ir iespējami iekšējie kompromisi vai pārslīdēšana pāri, izvairīšanās, bēgšana vai uzbrukums. Tu to visu vēro no malas un piedalies vienlaicīgi.

Šis bija garš ievads manam Jā piedalīties Cēsu Rudens Andelē :)) Mani pirksti pieteikties šajā pasākumā bija ātrāki pirms es paspēju sevi apturēt. Un izskatās, ka mans iekšējais koris ir atradis gan racionālus, gan neracionālus kopsaucējus, kas ļaus man atvadīties no savas iekapsulētās Kapsulas garderobes. Pēdējos 3 gados, kopš esmu prom no Rīgas, mans tā jau mazais skapis ir kļuvis man par lielu. Es nekad neesmu piedalījusies tirdziņos bez Otrās elpas, un ir interesanti rast tam sevī telpu.

Yes, Woman!