Pilnīgs Kosmoss jeb daži vārdi, noslēdzot kursu

Ja man aizvadītais kurss būtu jāraksturo divos vārdos, es teiktu: “pilnīgs kosmoss.” Ne tāds, kurā sprāgst un dūmo, bet tāds, kāds ir pirmatklājējiem, dodoties iepazīt jaunu te(rit)oriju. Ar ķiveri galvā nevis tāpēc, ka bīstami, bet tāpēc, ka mainās atmosfēra. Ikdienas “gaiss” tur īsti nestrādā: vajag vairāk atvērtības, drosmes un klātbūtnes. Un bez humora izdzīvošana šajā integrālajā visumā arī… tiek apšaubīta :)

Grupa bija dzīva, ieinteresēta, atvērta — cilvēki, kas ne tikai klausījās, bet domāja līdzi, dalījās un padarīja šo par kopīgu telpu, nevis lekciju sēriju. Tas procesu patiesi nesa uz priekšu. Rezultātā viss bija tieši tā, kā vajag: īstas sarunas, atklājumi, arī haoss un mazliet spriedzes (jo dzīve), prieks, gandarījums un materiāls, kas patiešām dzīvo.

Un jā, mēs visas gribam kļūt par “labāku sevis versiju”. Tikai izrādās, ka to sevis versiju ir vairākas, un katra grib galveno lomu. Tāpēc mēs darījām ko drosmīgāku: mēģinājām viņas visas sasēdināt vienā telpā un paskatīties, vai tās prot sarunāties bez apvērsuma.

Šis kurss nebija “viegls saturs” — tas bija koncentrāts. Vienā piegājienā varēja dabūt gan “ahā”, gan “paga, ko?” un tas ir tieši tas, kas man patīk. Katra nodarbība atkal un atkal apstiprināja, ka manai "misijai" ir gan gravitācija, gan ritms, gan virziens, un pat sava orbīta.

Pirmā bija par integrālo teoriju un dzīvi kā veselumu — kartes, kvadranti, stāvokļi, līmeņi… intensīvs starts ar karti un kompasu pirms došanās mežā. Tad nāca ķermenis — ar konkrētām sajūtām, bez teorijas un diplomdarba. Emocijas iebrāzās bez klauvēšanas un pateica, ka nav šeit, lai būtu ērtas. Prāts bija gatavs ar definīcijām, pētījumiem un jautājumu: “vai šo var izmērīt?” Apzinātība vienkārši sēdēja un skatījās, kas notiek, un izrādījās: ar to pietiek. Dvēsele parādījās bez mērķiem un grafikiem, bet ar rotaļīgu radošumu. Un tad ienāca attiecības — ar sevi un ar citiem - ne vienmēr glīti, bet beidzot godīgi. Un dzīve… dzīve visu pārbaudīja praksē.

Lekcijas bija blīvas kā sakompresēts zip fails, bet grupa… atvēra, nesabruka un vēl pateica paldies — tas ir ļoti iedvesmojoši. Noslēgumā nebija viena “aha!” un nebija arī finiša līnijas. Drīzāk: “O, šis beidzot turas kopā.”

Integrēt.ies nav perfekts stāvoklis. Tā ir dzīva saruna ar sevi un dzīvi — spēja neapjukt arī tad, kad kārtība atkal izjūk. Un es šo labprāt darītu vēlreiz. Jo man patīk kosmoss. Ar jēgu un trajektoriju. Un man ļoti gribas ticēt, ka šis bija tikai sākums :)

Nav komentāru

Komentēt