Netici visam, ko tu domā… man tā ir vislieliskākā atklāsme un patiesība. Pieredzē nevis teorijā.

Reiz sajutusi, ka es neesmu tas viss, ko domāju (un esmu domājusi par sevi teju 40 gadus), bija kā akmeņu krāvumu nomest no pleciem.. prāts, jā - spožs un brīnišķīgs, taču tikai viena manis daļa. Ierobežots, vecmodīgs, ar novecojušiem datiem un instrumentiem, bet mīļš, protams, jo cenšas, kā vien māk - kā vien māk - tulkot sev nesaprotamu valodu.

Izrādās vēl man ir ķermenis, kurš glabā milzu informācijas apjomu un ļoti labi prot runāt, ja vien patiešām ieklausās.. un sirds..un zemapziņas dzīles.. un kas tik vēl ne. Es tikai neesmu radusi ar to visu komunicēt.. sajust un just. Es ceru, ka nākamos 40 es varēšu veltīt šīs pagaidām vēl svešvalodas apguvei..

Šorīt prāts man teica, ka ir pelēka un sūdīga diena gan ārā, gan iekšā, un tāda būs arī kolāža, taču rezultāts mūs abus pārsteidza – atklājās, ka zemapziņā zied vasara un Dvēsele viltīgi smaida un bauda šī ceļojuma piedzīvojumu..

Tur, dziļumā, ir skaisti.. arī, ja virspusē dominē pelēcis.. un arī tas ir skaists. Tas pieder pie ceļa.