Es šogad maz rakstu Un lasu Jo daudz dzīvoju Peldot pret straumi (Hei, neviens nestrīdoties par gaumi)
Atklāsmes uz papīra nepierakstītas Dziļi sirdī iespiestas Vārdi vējā nepieskatīti Kā mazi bērni manās lūpās rotaļājas Spontāni un brīvi Dzīvās sarunās, skatienos un pieskārienos Par dzīvi
Mans krūšturis un teicamnieces bizes Vairs netraucē Būt mežonei Trakai Jo mana dziļā aka Ir pārvērtusies Par burbuļojošu, bezgalīgu Strūklaku
Vēl tikai mani garie rozā nagi Duras man acīs (un klaviatūrā) Kā tādi iedomāto ne-pareizību arhipelāgi Es izturu Nenovēršos Un atvados Ne jau no nagiem Bet savām dumībām Ar prieka un bēdu asarām Skaistajā vasarā Lai neatstāju pēdas Kā putns lidodams debesīs Vien savas esamības skaņu Vienīgo
Lielā straume mani tvērusi Un es tai atdevusies Bet ne jau krasts mani vilina Jo beidzot es vērusies Savai ūdens dabai Gatava pārpeldēt okeānus Mūžīgi nārstot upēs pret straumi Lēkt augšup ūdenskritumiem cauri Lai mana suga Varētu piedzīvot jaunu lugu Nevis izmirt kā dinozauri