Atkal ir savāds klusums, tukšums, miers.. un vienlaikus uztraukums par to..

Vai nevajadzētu būt plāniem, darbiem, problēmām un emociju karuseļiem?

Veros pa logu, kur vecpilsētas baltais sasalums spēlējas ar sārto, maigo saules gaismu..

Vien retais cilvēks ik pa brīdim noiet gar logiem

Dzīve rit un man nekas nav jādara?

It kā jau ir, bet viss var pagaidīt..

Ir grūti izturēt, iezogas nemiers..

Vai miers un klusums ir tikai pirms vētrām?

Vai es esmu vērtīga, ja nevaru izmērīt savu šodienas nospiedumu?

Vai  - ja mans vienīgais nospiedums būs pabaroti un samīļoti bērni?

Cik ilgi es varēšu priecāties par šo dāvanu?

Kad un kas man būs jāsāk dot atpakaļ?

Ir savādi.

Un es ļaujos.. es klausos.

Mana Lūžņa ir tepat.