Es iztēlojos, ka kosmoss patiesi varētu būt tāds pilnīgs

Apaļīgs, rotaļīgs, veselīgs veselums

Es iztēlojos, ka es viņam interesēju tikpat ļoti, cik viņš man

Es arī iztēlojos, ka kosmoss, visums, avots, enerģija, gars, realitāte, daba, radītājs, mistērija, noslēpums un arī visi cilvēciskotie dieva vārdi ir Dieva sastāvdaļas

Es iztēlojos, parakstot svarīgus dokumentus un maksājot rēķinus, tieši tāpat, kā spēlējot ar bērniem bučiņpūķus vai Pyramid Pengqueen

Es daudz iztēlojos

Varbūt pat visu laiku?

Un, jo vairāk es iztēlojos, jo vairāk es nevis lidoju kosmosā, bet sakabinos ar zemi

Sablīvējos matērijā

Bet īstenībā es tikai iztēlojos, ka es iztēlojos

Kāpēc, kad to uzraksta, tas izklausās pēc kāda kosmiska joka? :)

Kaut kā tā dvēsele dabūn cauri to, kas viņai vajadzīgs..  

Ego pats nemaz nepamana, ka jau kādu laiku labprātīgi iet viņas pavadā

Varbūt viņš arī beidzis tēlot un sācis iztēloties?

Kā man viņš patīk!