Man gribas klusēt un kliegt vienlaicīgi.

Es negribētu par šo pat runāt, taču tas būtu tāpat, kā nepiedalīties vēlēšanās, jo kāda jēga, tāpat neko nevar mainīt u.tml., atdodot izšķirošās balsis tiem, kuri skaļāki, aktīvāki un organizēties spējīgāki.

Tāpēc es tomēr paudīšu šo nepopulāro viedokli, kaut man nav vēlēšanās nevienu pārliecināt par savu “taisnību”, galu galā mēs esam brīvi izvēlēties, ko domāt un kam ticēt. Taču. Ir svarīgi zināt, ka vienmēr ir alternatīva - paplašinājums tam, ko jūtam un domājam.

Mēs varam neieņemt puses

Mēs varam nebūt par un pret

Mēs varam netiesāt

Mēs varam nedomāt melnbalti

Mēs varam neskatīties uz labo kā labu un slikto kā sliktu

Mēs varam nelūkoties pēc “vai nu vai”, bet pēc “un/gan”

Mēs varam nemeklēt savējos un nenosodīt svešos

Mēs varam nesadalīt pasauli manējos un tavējos

Mēs visi varam būt mūsējie  

Mēs varam palūkoties uz visu notiekošo plašāk

Nekļūstot gļēvi, rīcībnespējīgi vai ignoranti.

Šis stāsts nav tikai par Ukrainu/Krieviju, barbarisko/civilizēto pasauli, Lielvaru spēlītēm, šis ir stāsts arī par iespēju uzrakstīt jaunu cilvēces vēsturi, ak, lai cik naivi tas izklausītos. Šis stāsts ir par otra vaiga pagriešanu, par piedošanu, iekļaušanu, pieņemšanu, dziedināšanu, mīlēšanu, integrāciju.  

Ļaunais Putins, ļaunie krievi un tagad arī ļaunā krievu kultūra, māksla, valoda utt. (nopietni?)

Mēģinot izdzēst Krieviju ar visiem tās cilvēkiem no Pasaules kartes, mēs kolektīvi darām tieši to pašu, ko individuāli – atsakāmies atzīt (un līdz ar to dziedināt) savu tumšo, ļauno un destruktīvo ēnas pusi, savus ievainojumus. Taču arī, ja mēs tos paslēpsim, tie nekur nepazudīs, tie atradīs veidu, kā izlauzties...kā jau cilvēces asiņainā vēsture to lieliski ilustrē. 

Un pavisam atklāti - es neturu Latviju (vai jebkuru citu valsti) ar tās robežām, tautību, valodu, kultūru un tradīcijām augstāk par citām.. tās mani nedefinē un es ceru, ka manas vērtības ir lielākas. Iekļaujošākas.

Man sāp “civilizētā” baiļu, agresijas un naida kurināšana medijos un soctīklos.

Man sāp dots pret dotu & zobs pret zobu, noziegums & sods stratēģijas kultivēšana.

Man sāp katra neizmantotā iespēja mosties no cilvēces letarģiskā miega un visām tai nokalpojušām sistēmām.

Es gribētu, lai mēs ne tikai skatītos, bet arī redzētu, lai mēs ne tikai klausītos, bet arī dzirdētu un sajustu, es gribētu, lai mēs tiktu tālāk par savu emociju, baiļu un ilūziju jūgu. Ar cieņu un līdzjūtību.

Dažreiz kāds vārds vai norāde mums var palīdzēt paraudzīties uz citu pusi, no cita skatu punkta, ieraudzīt pāri, aiz ierastā, dziļāk, plašāk.. tur, kur līdz šim neesam pat iedomājušies skatīties un kaut ko meklēt. Es vienmēr esmu pateicīga par šādām iespējām, lai cik prātam grūti būtu mainīt, paplašināt un papildināt savu nostāju.

Ir pieejami citi - alternatīvi domāšanas un rīcības veidi. Un vienmēr ir bijuši. Tie vienmēr ir mūsos un ar mums. Jautājums tikai, vai turpināsim braukt autopilotā vai izvēlēsimies veselīgākus, mīlošākus un ekocentriskākus personiskās un kolektīvās attīstības scenārijus. Vienoti un kopā.