Lasu Linarda Rozentāla Jēga un uznirst manis pašas [dienasgrāmatā] nesen rakstītais par “laimīgumu”.
Vēl ne tik sen man bija savi “normālie” priekšstati par to, kāds ir laimīgs cilvēks, piekritīsiet vismaz daļai no šīm pazīmēm viņam (jā)piemīt - priecīgs, smaidīgs, optimistisks, mierīgs, veselīgs, nu un visādi citādi Pozitīvs, kuram viss ir labi!
Man nekas/viss nebija labi un bija diezgan skaidrs, ka man kļūt laimīgai būs tikpat neiespējami, kā nokļūt līdz Mēnesim. Tāpēc es nemaz nemēģināju. Es tikai mēģināju justies normāli, ciešami, sakarīgi. Izturēt. Un es turpināju melnu muti rakt dziļāk un lobīt no sevis visas tās kārtas, kas niezēja un traucēja…
Taču kaut kad šogad es atskārtu, ka jūtos dīvaini “laimīga” arī tad, ja esmu satraukta, es ciešu un man sāp.. es nebiju priecīga, smaidīga un “laimīga” šī vārda tradicionālajā izpratnē, taču man joprojām viss bija labi.
Agrāk bija posmi, kad es no rītiem cēlos ar domu - kaut ātrāk pienāktu vakars un es varētu atkal iet gulēt – atslēgties. Taču tagad es eju gulēt ar domu – kaut ātrāk pienāktu rīts un es varētu piedzīvot jaunu dienu un šo pārsteidzošo Dzīvi.
Un tagad es zinu, kāpēc. Jo man ir jēga. Es jūtos jēgPILNA. Es redzu jēgu Gaismai un Tumsai, Dzīvei un Nāvei, Iņ un Jaņ. Neko neizslēdzot, neko nenoniecinot un nepazeminot.. pieņemot visu, kas ir - tā sarežģītībā, pretrunīgumā un daudzveidībā. Visam ir jēga. Un tā nav jāsaprot. To jūt un tai tic.