es Viņam nesen teicu: pārsteidz mani, Dievs!

vai tad Tu manī var ienākt arī caur švabru?

es grasījos visu vasaru sēdēt lotosa pozā zem ābeles

klusēt un gaidīt Tavu atnākšanu

taču Tu man piespēlēji vienu rezervāciju pēc otras

grāmatas, kas smadzenes pa vīlēm pušu plēš

un moto kursus, kuros ik sekundi jāieskatās acīs savām bailēm

paplašināšanās un padziļināšanās vienlaicīgi

man patīk Tavs stils

bet varbūt tas ir Mans stils?

no dialoga uz monologu

biedējoši

drošāk, ka ir vēl kāds

nevis es Viena

bet Tu jau zini, ka man traucē mani priekšstati par Vienatni

tāpēc pārsteidz mani, Dievs!

varbūt tā ir Vienotne?