Es ilgu laiku dzīvoju ar Imperfekt kodu…pieņemot un izdzīvojot savu nepilnīgumu, neperfektumu, grēcīgumu, visus daudzos, kas es neesmu - ne, ne, ne…  Tāpat, kā kopš bērnības manī bija ieēdusies lūgšana “Es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis”, līdz kādu ziemas rītu es sajutu, ka es ESMU CIENĪGA…  tā bija smalka, bet šokējoša mana iekšējā stāvokļa izmaiņa… es kļuvu arvien cienīgāka - arvien pateicīgāka, pazemīgāka, vienkāršāka un reizē pašpārliecinātāka, drošāka, spēcīgāka un autentiskāka.

Tas, protams, nenotika vienā dienā. Tas prasīja gadus. Darbu. Un Ielūguma pieņemšanu.

Un šodien, paņemot rokās jauno rudens I’mperfekt žurnālu, es nosmējos, nekā nebija mīlīši -  I am and will be perfect! Un tā nav pašsuģestija vai afirmāciju un pozitīvās domāšanas spēks. Es patiešām esmu afigenna perfekta! Visā savā nepilnīguma krāšņumā! Es esmu nerimstošs un verdošs evolūcijas process.

Viena maza akcenta, uzsvara maiņa maina visu. No kuras platformas dzīvot  - no perfectly imperfect vai imperfectly perfect? Es esmu pati sava Varone, jo es zinu savas ēnas un melnumus, plusus un mīnusus, un es varu ar tiem kaut ko darīt.. katru dienu! :))

Mazi soļi ved pretī lielām izmaiņām.

Novēlu to sev un Tev!