Peļetons /jo mamma gribēja, lai uzrakstu kaut ko jautrāku/

Kad sāku tā intensīvāk nodoties sevis meklējumiem, es biju iztēlojusies, ka reiz varētu nodarboties ar ko “īpašu”, lasi - apgarotu, dvēselisku, nu vismaz ezotērisku - skandēt mantras, elpināt čakras, kūpināt vīrakus, sist bungas mežā, locīt gurnus uz austrumiem un rietumiem, runāt mēlēs, piesaucot Zemes māti un Kosmosa tēvu, ievibrēt enerģijas, runāt ar kokiem un dzīvniekiem, lasīt laika līnijas, veidot sistēmiskos izkārtojumus, vadīt ceremonijas, meditācijas rituālus, dziedināt senču traumas, un noteikti arī aromaterapijai, reiki, pirts rituāliem un meridiānu masāžai vieta manā arsenālā atrastos. Par astroloģiju, numeroloģiju, mandalām un taro nemaz nerunāsim. Vārdu sakot, vest dvēseles pareizajā virzienā, vērt sirdis, modināt un augšāmcelt. Būt par gidu un pavadoni. Vispirms, protams, man bija jāatrod sava īpašā un unikālā Dāvanu pasaulei, jānoskaidro, kāds ir mans Īstais vārds un uzdevums. Un tad realizēt savu potenciālu, patieso būtību, un dot kas no manis dodams.

Sarakstu varētu papildināt un es mazliet pārspīlēju un kariķēju🙂Tikai lūdzu nepārprast un neaizvainoties. Norakstiet to uz manu augstprātību, jo tam visam ir bijusi cienījama vieta arī manā ceļā, taču iedomātajā galapunktā mans vilciens kaut kā pat īsti neapstājās. Tas uz ko es gāju, pagāja.. pat īsti nekad nesācies.

Vai kaut kas no manis iecerētā ir izdevies? Jā un Nē. Vismaz ne tā, kā es to biju iedomājusies. Es joprojām nevaru Sevi noformulēt un ielikt kastītē (lai prātam miers), taču es zinu, ka viss iet pēc man nezināma plāna un scenārija. Mani vairs nevada ilgu pilni savas unikalitātes meklējumi vai alkas pēc kaut kā, kas ir citiem, bet ļoti sazemēta un praktiska dzīve.  

Jo vairāk es gribēju “lidot”, jo vairāk Dzīve man piespēlēja visādus “zemes darbus” - pirmkārt jau iekšējus un tad litriem kafijas, tējas un zupas servēšanas dažbrīd kaitinošiem cilvēkiem, kilogramiem ķiploku tīrīšanas, stundām dzīvokļu uzkopšanas, visādus dārza darbus un ikdienas rutīnas ar maziem bērniem. Jogu un grāmatu gan pa vidam kaut kā sanāca iespiest, bet kopumā tāda dzīve pilnīgi parastā, ikdienišķā. Nu, noteikti ne tāda, par kādu sākumā sapņo garīgie meklētāji 🙂Ar draudzeni Daniellu smējāmies, ka esam labi “uzdienējušās”.

Un, kad brāļa meita Paula vaicāja, vai es strādājot pie savas grāmatas turpinājuma, man bija jāsaka Nē. Es nestrādāju. Taču man ir sajūta, ka Turpinājums strādā pie manis. Tikai man nesaprotamos veidos. Bet esmu droša, ka smalkos un gudros.

Ir grūti sablīvēties matērijā, kad ilgi esi ļāvies maģiskajai, mītiskajai un metafiziskajai domāšanai… taču mans stāsts ir tieši par to. Nevis tikai paplašināties, izplesties, izvērsties, bet arī samazināties, sabiezināties, sarauties, saspiesties, sarukt atpakaļ vismazākajā (p)elementārdaļiņā.

Pazemība dzimst pazemē. Par to nu es esmu pavisam diezgan it kā droša. Man šķiet 🙂

p.s. un vēl mamma teica, ka šitādu ķiploku karalienes bildi nu gan nedrīkstu likt internetā.

Nav komentāru

Komentēt