Uz robežas
29. augusts, 2023 pl. 11:02,
Nav komentāru
Es to paveicu. Es to izdarīju. Kaut tas nav nekāds varoņdarbs.Tuvākie zinās, cik grūtus brīžus šovasar man sagādāja darbs uz Krievijas robežas. Pat ne fiziski vai emocionāli, bet man bija jāizcīna daudz iekšēju cīņu ar sevi, jāsaliek un jāizjauc savas kārtējās puzles un rēbusi. Es neskaitāmas reizes biju “uz robežas”, lai (ne)brauktu turp pēdējo reizi. Tikai mans spīts, apzinīgums un pienākums lika man pabeigt to, ko biju apņēmusies. Jo es zināju, ka šī iespēja šovasar man neatnāca tāpat vien.
Maija beigās es vienā dienā pieteicos divos darbos - vienā, kur varētu pa ilgiem laikiem atkal doties uz biroju, izskatīties smuki, justies svarīgi un pulēt savu ego… un otrā, kur divas diennaktis nemazgāties, strādāt un gulēt vienās drēbēs, vārīt zupas, strīdēties ar šoferiem, vākt atkritumus, berzt tualetes, katlus un savu ego. Un izvēle nebija grūta. Tā bija pilnīgi skaidra. Tam otrajam bija jēga manā vērtību sistēmā. Taču es nelēcu gaisā no sajūsmas, jo zināju, ka šis būs kārtējais “melnais darbs”, kurš mani pašu atkal berzīs baltu.
Tāpēc prieka un gandarījuma “par paveikto” ir maz. Pirmkārt, situācija uz robežas (un vispār) kā tāda nav beigusies. Citi turpina. Vien es varu ieslīdēt atpakaļ savos rāmajos ūdeņos un izlikties, ka tas mani neskar - tāpat kā daudzas citas pasaules problēmas. Otrkārt, es jūtos pilnībā izgāzusies savā “cilvēkmīlestības eksperimentā”. Vakar braucu mājās no pēdējās maiņas un raudāju, ka mana “pazemības skola” šovasar ir cietusi neveiksmi, jo es pārāk daudz resursa veltīju savu robežu noturēšanai nevis atvēršanai. Es nevarēju. Man nesanāca un neizdevās. Es nespēju kļūt par Jēzu. Jā, tieši tik lielas ir manas ambīcijas :) Mana mazā Napoleona vajadzība pēc savas kārtības, noteikumiem un robežām neļāva man atslābt.
Lai arī pēcgarša ir sāja un es vēl neaptveru, kādas pēdas šīs vasaras “kvests” ir atstājis, manī mīt dziļa un patiesa pateicība par piedzīvoto un pieredzēto. Pēc visgrūtākajām kaujām, izrādās arī neuzvarētām un nepabeigtām, nāk vislielākā pazemība. Klusums. Pauze.
Un es turpināšu kvestot pa dzīvi, kurai kā matrjoškai vēderā ir nebeidzami pārsteigumi un dāvanas, kas ne vienmēr ir patīkamas. Es atkal izvēlēšos grūtākos un tumšākos ceļus, kaut es ļoti gribētu to slaveno V I E G L U M U, gaismu un augstās vibrācijas, par kurām daudz tiek runāts :) Jo viss ir pārejošs un mainīgs - gan smagums, gan vieglums - un es esmu gatava šai nebeidzamajai dejai.
Dziļš reveranss Biedrībai "Tavi draugi"
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.