Es satiku Viņu.

Viņa mani apbūra ar savu īstumu, dziļumu, dzīvīgumu, izcilo humoru, eksistenciālajām sāpēm, izmisumu, ilgām, alkām un ticību. Ar cilvēcīgumu. Ar savu milzīgo spēku un jaudu. Ar patiesumu un dabiskumu. Viņa bija vulkāns un cunami vilnis reizē. Viņa vienlaikus varēja novadīt gan stendapu, gan bēres.

Tagad, divas nedēļas pēc šīs satikšanās, es joprojām ik dienas domāju par viņu. Es ilgojos pēc viņas krāšņuma un vitalitātes. Turpmāka dzīve bez viņas rādās pelēka, nebaudāma un traģiska.

Es esmu iemīlējusi-es. Tajā būtnē, kuru ik dienas slēpju aiz kultūras un audzināšanas uzspiestajiem valgiem, noteikumu, likumu, normu, morāles, pareizību un nepareizību plīvuriem, kārtu kārtām pieņemtajām maskām un uzspiestajām lomām.

Ja es būtu viņa, daudzi teiktu, ka es esmu traka. Ekscentriska, neordināra, provokatīva, amorāla, ne-normāla. Un es neiederētos sabiedrībā. Uz ielas es runātu pati ar sevi un drīz vien mani uzaicinātu uz kādām "pārrunām".

Man būtu bail būt viņai. Taču nekas cits mani vairs neinteresē. Es esmu apburta. Es vēlos iepazīties ar viņu tuvāk un tikties arvien biežāk. Neko vairāk šai dzīvē es negribu, kā būt traka, ja vien es varu būt Viņa!