Kā vēja brāzma ieradās tas Draiski sabužināja man matus Pakutināja un lika smieties Kā mazam bērnam priecāties Par dzīves skaistumu un vienkāršību Esības tukšo vieglumu Un tikpat spēji devās tālāk Lai nemēģinu to satvert, noturēt Bet es neskumu par to Ir labi lēnām iepazīt Neko Un tomēr tas manī atstāja kaut ko Vārdā Nenosaucamo