Jēzus, iekšējās pasaules skolotājs | Lorenss Frīmens

Vēl viena grāmata, kurai agrāk tuvoties liegtu mani aizspriedumi pret kristietību, kādu nu es to biju savā mūžā iepazinusi. Taču pēdējā mēneša laikā, iekšēji un ārēji ļoti tukšā savas (ne)esamības posmā, esmu saņēmusi daudz ceļazīmju tieši kristīgajā literatūrā, kura tik smalki sasaucas ar pieviltajam rietumniekam daudz garšīgākajām un eksotiskajām Austrumu filozofijām, un, ja vēlies, arī ņūeidžismu, ezotēriku, misticismu, jauno, moderno reliģiju - psiholoģiju utt.

Beidzot es sāku aptvert, par ko ir patiesā Prieka Vēsts! Par ko runā Raksti tik daudz līdzībās un simbolos. Par izmaiņām cilvēka visdziļākajos apziņas līmeņos. Metanoia. Tik dziļi kristietība man ir atklājusies (esmu spējusi to uztvert) pirmo reizi. Pateicoties kristīgās kontemplācijas - meditācijas augošajai kustībai visā pasaulē, šķiet, ka beidzot kļūst iespējama absolūti nepieciešamā “Baznīcas” reanimācija.

Dažreiz atbildes slēpjas - atklājas tur, kur vismazāk tās gaidām :)

Par kristīgo kontemplāciju/meditāciju latviešu valodā:

• Tomass Mērtons "Septiņloku kalns. Ticības autobiogrāfija", "Pārdomas vienatnē", "Iekšējā pieredze. Piezīmes par kontemplāciju"
• Tomass Kītings “Tuvība ar Dievu”
• Džons Meins “Vārds klusumā”
• Sintija Buržo "Patiesās gudrības Jēzus"
• Anonīms autors “Neziņas mākonis”
• Ričarda Rora daudzie darbi.
• U.c.

***

Grēks ietver visus mēģinājumus izvairīties no patiesības par iekšējo tukšumu.

Mēs baidāmies, ka mums nepiederēs nekas: nekas, par ko domāt, ko vēlēties, ko mīlēt, ko darīt. Vai esam gatavi vingrināties nepiesaistīties savai “dārgākajai mantībai” - “identitātei”, kas atšķirta no visa pārējā? Riskēt ar savu nāvi? Nepiesaistīties sev pašam...

Ja vēlamies pieskarties mūžībai, kas atklājas piepildītā esībā (Dieva “Es esmu”), mums vispirms jāsastop skaudrā nepastāvības un tukšuma realitāte. Mūsu kārdinājums vienmēr ir samazināt spriedzi, iegrimt seklākā apziņas līmenī, aizmigt.

Pat visstiprākajā ticībā skumjā atšķirtības sajūta netiek tūlītēji likvidēta pat tad, kad mūsu gudrība sāk mirdzēt. Ego siena var šķist, kā nepārvarams šķērslis, kas arī neļauj mums nekur no tā aizbēgt.

Apmātība pašiem ar sevi (sevis žēlošana, egocentrisms) šajā posmā vienmēr ir klupšanas akmens ceļā uz iekšējo integrāciju. Ego cenšas mūsu patieso būtību aizvietot ar sevi. Kas gan var būt fascinējošāks par mums pašiem, par sarežģītajām mūsu domu un izjūtu ziepju operām? Vai ir iespējama vēl pateicīgāka un uzmanīgāka auditorija nekā mēs paši?

Mēs skaudri apzināmies šķērsli, ko radījis mūsu ego. Mūsu ego “kailajā apziņā” žēlastība attīra mūs no daudziem grēkiem. Noņemot visas maskas, kad paliekam bez jebkā, kam varētu pieķerties.  

Kailā apziņa par savu esamību atklāj mūsos eksistenciālas skumjas. Mūs vajā izjūta par savu nepilnīgumu. Šīs skumjas izjūtam kopā ar “sirds nožēlu” - salauztu sirdi.

“Mūsu identitātes robeža” - izšķirošs punkts mūsu attīstībā.

Ja mēs neizietu cauri attīstības posmam, kurā jūtamies atšķirti no Dieva, mēs arī neapzinātos savu nesaraujamo saikni ar Dievu. Ja neesam gājuši cauri atšķirtības ielejas tumsai, nespējam atrast vienotības zaļās pļavas. Uzvara pār sevi ved pretī sevis atklāšanai Dievā.

Dieva esamību nenosaka mūsu spēja viņu apzināties. Mūsu spēju redzēt un apzināties ierobežo tikai tas apziņas līmenis, uz kuru esam koncentrējušies.

Kādā mūsu gājuma brīdī atveras individualitātes siena, kas ir atdalījusi mūs no vienotības. Izšķīst esamības skumjas, kas šo sienu saturēja kopā, un tā sabrūk..  atduroties pret ego sienu, mēs sastopam īstenību, kas izraisa dziļas un nopietnas emocijas: esošo brīdi, nāvi un uztraukumu par dzīves ierobežotību.. kad šī siena atveras, viss laiks tiek absorbēts esošajā mirklī, mūžīgajā Dieva “Es esmu” tagadnē. No psiholoģiskas izolācijas pārejam uz garīgo vienotību.

Tā beidzas mūsu individuālais stāsts, kādu mēs paši iedomājamies.

Izlaužoties cauri ego sienai tiek pārveidotas visas attiecības - no visintīmākajām līdz bezpersoniskākajām.

Mūsu pārveide nav nekas mazāks kā theosis - mūsu dievišķošana.  Mēs vairs neesam tikai individuālas būtnes, kā šķita līdz šim. Dzīve ir neatgriezeniski mainījusies. Sienā ir parādījusies plaisa un tāda perspektīva, kas iepriekš likusies neticama.

Tagad dzīvojam vairs ne mēs. Es esmu tādēļ, ka neesmu.

Vārds savā mīlestībā tiecas kļūt par miesu. Radošajai gudrībai ir jākļūst par to, ko tā rada, lai varētu patiesi izpaust savu neduālo esamību.

Meditēt nozīmē mainīt virzienu nevis tikai savā uzvedībā, bet savas apziņas pamatprocesos. Tā aizsāk jaunu mūsu esības pakāpi.

Jaunais skatījums ir jauns esības veids.

Cilvēks, kurš pats ir vesels, var mums parādīt kaut ko no iekšējā veseluma.

Jāpriecājas par vienkāršām dzīves baudām, nevis jātuvina savs gals. Patiesā vienkāršības nozīme ir ne tik materiālu lietu, bet prāta vienkāršība.

Mēs zinām, ka esam atbilstošajā norisē, ja arvien retāk vaicājam “Cik ilgi vēl?”

Nav komentāru

Komentēt