Kauna dienasgrāmata #2 | Disharmoniskas attiecības

Šeit no Ilses Sandas grāmatas “Aci pret aci ar KAUNU” apkopoju to, par ko runāju vakardienas video ierakstā. Pats būtiskākais, kas šajās "kauna izgaismošanas dienās" ar mani ir noticis, ir tas, ka kauns uzskatāmi zaudē savu biedējošo apmēru un varu pār mani tiklīdz tiek apzināts, nosaukts un jā - arī godināts. Mana zemapziņa to šonakt ir nokomentējusi vismaz 3 nozīmīgos sapņos.

Jā, tas joprojām dzīvo manī un vienmēr būs aktīvs, mēģinot pasargāt no bojāejas, taču tam vairs nav galvenās lomas. Bet gan pilnvērtīgajai un veselajai patībai. Vēl notiek iekšēja cīņa ar vecajiem domāšanas un uzvedības musturiem, tāpēc brīžiem ir sajūta, ka vienlaikus esmu un runāju par sevi un par kādu citu cilvēku, kas savā ziņā tā arī ir. Kauns mums ir jāizgaismo un kārtu pa kārtai jāatklāj, lai tas nepasargā mūs arī no īstas un pilnvērtīgas dzīves. 

Noslēgumā vingrinājumi, kurus apdomāt un paauklēt :)

***

Hronisks kauns un disharmoniska mijiedarbība

Kauns kā reakcija uz tukšumu patībā

Kauns, kas neļauj virzīties uz priekšu

Lai attīstītu augstu pašcieņu un veselīgu patību, kopš dzimšanas jums nepieciešams spoguļojums kāda cita cilvēka sejas izteiksmē un reakcijā. Gan kauns, gan sajūta, ka ar jums kaut kas nav kārtībā, var rasties, ja pārāk bieži tas, ko izrādījāt saviem agrīnajiem aprūpētājiem, atgriezās pie jums izkropļotā veidā vai arī tika ignorēts.

Jūsu patības daļās, kurās neesat saredzēts, vai ja vairākkārt piedzīvojāt disharmonisku mijiedarbību, ir tukšumi, kuri veido pamatu hroniskai kauna sajūtai - ka neesat mīlestības vērts vai ar jums kaut kas nav kārtībā. Jo vairāk hroniska kauna nēsājat sevī, jo spēcīgāk reaģēsiet situācijās, kas izraisa kaunu.

Bērni visu pārdzīvo daudz spēcīgāk kā pieaugušie, jo viņi vēl aizvien sevi neapzinās un ir pilnībā atkarīgi no pieaugušā un tam cieši piesaistīti. Tā vietā, lai izmestu “greizo spoguli”, bērni izmetīs paši sevi un dzīvos ar sajūtu, ka viņi nemaz neeksistē. Ignorēšana, atraidījums un nepareiza spoguļošana bērniem var būt tik mokoša, ka bieži vien tiek apspiesta.

Bērnībā mēs visi to lielākā vai mazākā mērā piedzīvojam. Britu psihoanalītiķis Pīters Fonegijs raksta, ka pat vislabākais vecāks, reaģējot uz bērnu, tiek pārprasts apmēram pusi no laika. Lielākajai daļai vecāku grūtības sagādā konkrētas jomas, kurās viņiem pašiem ir problēmas, ar kurām jātiek galā.

Ļaunākajā no scenārijiem aprūpētājs un bērns nokļūs mainītās lomās - bērns centīsies pozitīvi spoguļot pieaugušo, lai viņu nomierinātu un pārliecinātu. Kad vecāks nespēj izprast un spoguļot savu bērnu, bērna vienīgā izvēles iespēja ir pieskaņoties vecākam. Šajā situācijā bērns sāks šaubīties par sevi, attīstīs zemu pašcieņu un ļoti iespējams nejutīsies īsts.

Ja kādai no jūsu personības daļām trūkst iekšējā atbalsta, to ir iespējams rast kaut kad vēlāk dzīvē. Kāds cits cilvēks, kurš jūs redz un spēj spoguļot jūsu novārtā atstāto pusi savā sejas izteiksmē, balss tonī vai ķermeņa valodā, vienlaikus izrādot uzmanību un pieņemšanu, var to mainīt un parādīt, ka ar to viss ir kārtībā. No jūsu patības un pašcieņas spēka būs atkarīgs tas, cik stipra un ilgstoša būs jūsu reakcija uz  situāciju, kas liek kaunēties.

Kad esat kontaktā ar savas personības pilnvērtīgajām daļām, jūs jūtaties droši, jo jums ir stabils pamats zem kājām. Taču situācijā, kurā jums jāizmanto tā jūsu daļa, kam trūkst iekšējā atbalsta, jūs jutīsieties nedrošs un varbūt pat neīsts.

Ja lielākoties tikāt ignorēts vai brīžos, kad nejutāties drošs par sevi, pret jums izturējās noraidoši, tagad šī nedrošība var būt saistīta ar kauna sajūtu. Pieaudzis šis cilvēks jutīsies nokaunējies, kad nebūs drošs par sevi.

Slikta izturēšanās noved pie bērna pārliecības, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Un varbūt uz viņa iekšējās skatuves dominēs bailes tikt noniecinātam vai pamestam.

Mums visiem ir tukšumi patībā - lieli vai mazi. Jo vairāk un lielāki tie ir, jo grūtāk atslābināties, justies dzīvam un rīkoties spontāni, esot kopā ar citiem cilvēkiem. Liela nedrošība ir smaga nasta un samazina dzīves kvalitāti. Kauns bieži aptur domu un emociju plūsmu un izpausmes. Katrs caurums, ko aizpildīsiet ar pašapziņu, palielinās jūsu iekšējo brīvību.

Bailes no apkaunojuma un citu cilvēku sprieduma, mums neļauj darīt to, ko patiešām vēlamies. Tā vietā apslāpējam savas sajūtas un koncentrējamies uz rīcību, kas, mūsuprāt, šķiet pareiza citiem, tā palaižot garām pašattīstības iespēju.

Strādājot ar kauna sajūtu, pats galvenais ir tās izgaismošana. Mums nepieciešama līdzjūtīga acu pāra gaisma, lai saprastu, ka netiksim ierauti savas zemapziņas caurumā pat tad, ja pievērsīsimies tam, kas mūs biedē pašos.

Vingrinājumi

• Kādu spoguļošanu jūs saņēmāt bērnībā? Vai visas jūsu izpausmes tika labi spoguļotas?
• Vai ir kāda jūsu būtības daļa, kam bija jādzīvo neredzama dzīve un kam šobrīd nepieciešama laipna un mīlestības pilna uzmanība?
• Padomājiet par situāciju, kurā esat izjutis kaunu vai mulsumu! Uzzīmējiet baltus tukšumus un aprakstiet, kam, jūsuprāt, trūkst iekšējā atbalsta. Piemēram, kad pieļauju kļūdu vai kad par kaut ko esmu īpašā sajūsmā.
• Padomājiet, kas jūs attur no nepiespiestas sarunas!
• Ko citiem par jums nevajadzētu zināt?
• Vai dažkārt sarunas vidū sastingstat?
• Vai ir situācijas, kurās cenšaties nedarīt to, kas jums šķiet labi, tikai tādēļ, ka baidāties saņemt citu nosodījumu?

Nav komentāru

Komentēt