caur puķēm

Dievs šodien runāja caur puķēm
un es, kas gaidīju vārdus,
gandrīz palaidu garām sarunu.
Ingrid Goff-Maidoff

Es šonedēļ vairākas reizes pieķēru sevi esam laimīgu. Jā, ak Dies, pieķēru! Jo virspusē tas laimīgums nebija tāds pamanāms un kliedzošs.. virspusē viļņojās nogurums, bažas, mūžīgā neziņa.. taču, lūkojoties dziļumos, Dvēsele māja pretī itin apmierināta un laimīga. Pabarota un aprūpēta. 

Viņa savu kluso, dziļo un vienkāršo laimi smeļas mazajās ikdienas laimītēs, kuras mana operētājsistēma pat bieži vien nepamana. Vai arī tā to laimi iztēlojusies kā grandiozu salūtu, svētkus un nebeidzamu prieku. 

Taču laime, tāpat kā baltā krāsa, ietver sevī visas pārējās varavīksnes krāsas. Laime iekļauj sevī arī ne tik pozitīvo dzīves pusi - ēnas, skumjas, bēdas un satraukumus. Un man sāk šķist, ka tā Laime ir pat diezgan neitrāla :)

Lai šīs dzejas rindas mums atgādina, ka mēs pārāk daudzas sarunas risinām vārdos un palaižam garām tikpat svarīgas, ja ne svarīgākas, sarunas, kas norisinās klusumā, dabā, tēlos, krāsās, sevī..

Kad tu pēdējo reizi esi parunājies no/ar saviem dziļumiem? :)

Nav komentāru

Komentēt