mēs gribam būt atšķirīgi un unikāli bet ne pārāk mēs gribam būt tuvi un vienoti bet ne pārāk mēs gribam iet dziļumā un plašumā bet ne pārāk mēs gribam pārmaiņas bet ne pārāk mēs gribam bet
bet bet bet
tas nav droši tas ir bīstami kad esam pārāk atšķirīgi, izmainīti dziļi, sekli tumši, gaiši tuvi, tāli laimīgi vai nelaimīgi mēs esam margināli
nesaprasti, atstumti neērti un sveši sev un pasaulei (ne Dievam) ieslodzīti spoku mājās cilvēces mantojuma kompleksos un ēnās pagātnes rēgu un mūsu pašu psihes labirintos
tas ir pārāk daudz darba iekšējos maratonos un sprintos
labāk ir iederēties noturēties par dvēseles cenu mediokrātijas burbuļa vidū egocentriski, neirotiski grandiozi kompensēt savu gļēvumu viduvējo, remdeno dzīvi apmānīt sevi tūkstošiem veidos izmainīt sīknaudā lai apklusinātu savas ilgas
pēc pārtapšanas pēc izkūņošanās pēc izdīgšanas pēc patiesības pēc dievišķā un numinozā pēc vertikāles savā horizontālajā ikdienas plakanumā
mūsu bailes notur mūs krastā kad Dvēsele un Gars sauc PĀRĀK riskantā jūras ceļojumā atsacīties no visa ierastā un mirt sastapt lielo tukšumu un ja paveiksies piedzimt jo atpakaļ mēs neatgriezīsimies tādi paši bet Citi sablenderēti smūtijā kur unikālajām sastāvdaļām vairs nav vecās garšas un nozīmes
Absolūti
es nekritizēju es raudu es smejos es saucu MĒS esam tik cilvēcīgi mazi šajās lielajās dzīves šūpolēs