Viņi stāv pieturās, pie luksoforiem, traucas ar skrejriteņiem, stumj bērnu ratiņus, sēž mašīnās un neko nenojauš. Viņi ir paslēpušies savās domās, raizēs un telefonu ekrānos. Viņu sejas ir nopietnas un pelēkas, kā šis oktobra rīts. Kādu pametusi draudzene, kādam piedzimis bērns, kādam nav ko samaksāt par īri, kādam sāp, kāds ir priecīgs, kādam riebjas viņa dzīve un priekšniecība, kāds ir pamodies apjucis. Es zinu visus viņu stāstus.
Viņi nenojauš, ka es viņus vēroju, jūtu un mīlu. Pa īstam. No sirds. Acīs sariešas asaras. Kāpēc tā sāp? Katru reizi, kad es mēģinu mīlēt kaut vai pa kluso, es sāku raudāt. Man izplūdīs tuša, kuškuš, es sevi apvaldu, es tagad nevaru.
Man bail, ka mani pieķers, tā slepeni viņos lūkojoties un mīlot. Jo atklāti es vēl nevaru.
Vienreiz mēģināju mīlēt visus futbola stadionā. Man likās man pārplīsīs sirds. Es izturēju varbūt minūti un aizslaucīju šo muļķīgo iedomu kopā ar karstajām asarām.. Ilgi vēl nemēģināju atkārtot.
Bet es mēģināšu atkal. Pa maziņam. Pa vienam, atsevišķi un tad visus kopā. Vienkārši tāpēc, ka viņi ir. Tāpēc, ka mēs esam.