Pārdabiski dabiskais

Rainis esot teicis, ka laimīgs tas, kuram nav jāraksta. Ak, jā! Laimīgs tas, kuram nekā nav un neko nevajag. Es nerunāju par materiālo labklājību, bet par iekšējo askēzi. Kad ego un prāts nemitīgi neražo materiālu, vēlmes un vajadzības. Kad nav jāsublimē enerģija. Tīrība un skaidrība kā iekšā, tā ārā. Tu vienkārši esi. Un nekas vairāk nav vajadzīgs, kā tikai šis pārdabiski dabiskais esības mirklis.

“Šodien, kad aizņemtība ir kļuvusi par statusa simbolu un kad cilvēkiem pieder tik daudz, tie uztraucas, ka tiem kaut kā nepietiks - ko darīt, redzēt, iegūt, sakārtot, kontrolēt, mainīt. Mums nepieder mūsu atlikusī dzīve, jo mums nepieder pat mūsu dzīves tagadne. Pārtikušā sabiedrībā dīvainā kārtā trūkst tieši laika, un arī vieduma un draudzības. Taču cilvēka sirds ir radīta tiešī šīm lietām - tieši tās uztur cilvēka sirdi, un tieši to dēļ cilvēks dzīvo. Kas jums jāpārstāj darīt, lai jums atrastos tām laiks?" Ričards Rors “Gaidot Ziemassvētkus. Meditācijas katrai Adventa dienai”

Man šķiet, ka dziļi sirdīs mēs visi pazīstam šo “svēto vienkāršās esības mirkli” un ilgojamies pēc tā. Un tas ir iespējams, taču ar personiskas izvēles un atbildības par savas dzīves prioritātēm uzņemšanos.

Vārdu sakot
Ir daudz vārdu, ko iemiesot
Bet es gribētu
Lai reiz man nav nekā
Ko teikt, ko domāt, ko darīt, kam būt
Lai garīgā sirds
Visu pazīst un jūt

Nav komentāru

Komentēt