Sešas vielas, kas maina tavu dzīvi | Dāvids JP Filipss
Šo grāmatu mani pamudināja iegādāties mana ierastā ziņkārība un pētnieka gars, taču viss sākās ar ķermeņa nepieciešamību pēc fiziskās slodzes intensitātes kāpināšanas un smejies vai raudi - skriešanu :) Mans prāts nespēja saprast un izskaidrot, kas ar mani notiek un kāpēc... kādā sakarā? Es klausīju savādiem ķermeniskiem impulsiem un novēroju sevī emocionālas pārmaiņas - es jutos priecīgāka un možāka kā jebkad!
Man vajadzēja saprast, kā manas intuitīvās darbības un ikdienas prakse atbilst teorijai, un kas man pietrūkst vai ir pa daudz, taču mana ierastā un pazīstamā valoda man neko daudz nevarēja palīdzēt. Kaut kas tajā pietrūka, tāpēc man vajadzēja citu valodu, un te nu tā bija - ķīmija un fizioloģija. Šī grāmata ļāva uz savu ķermeni, smadzenēm un sevis un pasaules uztveri paskatīties no cita - papildinoša un iedvesmojoša skatu punkta un perspektīvas. Ļoti, ļoti iesaku! Mēs paši tik daudz ko varam darīt, lai justos un dzīvotu labāk, kaut vai tikai pārzinot savus darbības mehānismus :)
Mans eksperiments turpinās...
"Kā tas nākas, ka mēs dzīvojam tik labi, tomēr jūtamies tik slikti? Skaidrs, ka daļa atbildes ir kortizola konstantā agresivitāte un kārdinājums iegūt dopamīnu. Ļoti vienkāršojot, var teikt, ka mums dzīvē ir divi virzītājspēki (sākot ar sāpēm un beidzot ar baudu): kortizols liek mums bēgt no sāpēm un visbiežāk ir izteikts formā “man vajag”, bet dopamīns tiek uzskatīts par dominējošo virzītājspēku, kas noved mūs līdz baudai, un šādos gadījumos mēs mēdzam teikt “es vēlos”.
Dopamīns rada sajūtu, ka tu vēlies kaut ko tādu, kā tev vēl nav, bet serotonīns rada gandarījuma sajūtu par to, kas tev jau ir. Ir vērts šos stāvokļus iemācīties pārvaldīt pēc iespējas labāk. Jo vairāk dopamīna mēs atļaujam sev patērēt, jo lielāka būs vēlme pēc tā un jo vairāk mēs riskēsim attālināties no serotonīna radītās dabiskās labsajūtas un apmierinātības sajūtas.
Mums ir jāpieņem tas, ka pasaule, kurā dzīvojam, ir sarežģīta. Sabiedrība un kultūra, kuru esam radījuši, nav mums dabiska. Ziņas, kuras saņemam ik dienu, ekstrēmās sociālās konstrukcijas, ar kurām nemitīgi sevi salīdzinām, bezgalīgais alternatīvu daudzums, dabisku kustību trūkums, koncentrēšanās uz rezultātiem, vilinošas ātrās uzkodas un cukurs, kas rada palielinātu kāri pēc ogļhidrātiem un vēl vairāk cukura, pāraprūpētie bērni, kurus nepieciešams stimulēt vairāk nekā jebkad, tas viss nozīmē garīgus izaicinājumus.
Iespējams, ka dzīvot mūsdienu pasaulē ir vēl grūtāk nekā tajā, kurā dzīvoja mūsu senči pirms 25 000 gadu, neraugoties uz veselības aprūpi, zobārstniecību un likumiem, kas neļauj citam citu nogalināt. Tomēr mēs turpinām dzīvot ar iedomāto pārliecību, ka atrodamies labākajā no pasaulēm.
Ja turpināsim atļaut sev iebarot reklāmas, ziņas un ļausimies medijiem, tas, visticamāk, novedīs pie hroniskas nomāktības sajūtas. Tāpēc tagad vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi izvelēties, kā vēlamies tikt ieprogrammēti, - vai izvēlamies atļaut citiem ieprogrammēt sevi, pasīvi ļaujoties plūsmai, vai arī paši aktīvi izvēloties, kas gribam būt tagad un nākotnē, vai vēlamies dzīvot un justies labāk.
Tas, ko tu iebarosi savām smadzenēm, kļūs par tavu patiesību, ja vien to atkārtosi pietiekami ilgi. Tāpēc, ja tu pats nepārņem vadību pār to, kas tavas dzīves laikā tiek pasniegts tavām smadzenēm, to izdarīs tavi vecāki, draugi, kultūra, tradicionālie un sociālie mediji.
Neiroplastiskums nekad neguļ, tas ir process, kura mērķis ir veidot tavas smadzenes tā, lai tu optimāli funkcionētu vidē, kurā dzīvo. Tīri tehniski tiek pastiprinātas tās atmiņas un aktivitātes (lasi - nervu sinapses un neironi), kuras tu bieži atkārto, bet tās, kuras netiek atkārtotas, attiecīgi pavājinās. Tas nozīmē, ka smadzenēs notiek fiziskas pārmaiņas, un tāpēc mums rūpīgi jāizvēlas, ar ko barot savas smadzenes.
Tavās smadzenēs atrodas ķīmijas fabrika, kas ražo sešas vielas, kuras tu vari izmantot jebkurā brīdī, lai saražotu tās emocijas, kādas vēlies un kad vēlies, turklāt pilnīgi bez maksas. Iedomājies, kādā pasaulē mēs varētu dzīvot, ja visi saprastu, ka mēs neesam mūsu emocijas un ka mūsu emocijas ir īslaicīga sevis un pasaules uztvere jeb uztvere, kuru varam izvēlēties. Organisma ķīmija mūs ietekmē, taču arī mēs varam to ietekmēt.
Izkļuvis no depresijas, es nonācu pie atziņas, ka tā galvenokārt izveidojās tāpēc, ka biju produkts, kuru bija ieprogrammējusi "vienkāršā" sabiedrība. Es trenējos un ēdu labi, taču nemitīgi jutos stresa nomākts, jo mūsu sabiedrības sociālā struktūra bija mani pārliecinājusi, ka būt veiksmīgam nozīmē daudz un smagi strādāt, kļūt bagātam un iegūt īpašumā daudz lietu. Pilnīgas muļķības! Būt veiksmīgam nozīmē būt savam labākajam "es", izvēlēties rīcību un domas, kas liek justies fantastiski. Jo šādā stāvoklī mēs spējam radīt jebko, un to var paveikt pavisam vienkārši.
Laimei nav ātru risinājumu, laime ir dzīvesveids."
Nav komentāru
Komentēt
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.