arvien vairāk

Filma ar laimīgām beigām

Tu atteicies
No filmas ar laimīgām beigām
Jo viena sērija nebija izdevusies
Taču man filma
Vēl nebija beigusies
Un tā turpināsies
Kamēr es elpošu
Jo visa dzīve ir pilna
Negaidītu sēriju un epizožu

Tev šķiet, ka mēs skatāmies dažādas filmas
Bet patiesībā ir tikai Viena 
Par Mīlestību

Atstāt iespaidu

Vienīgais cilvēks
Uz kuru es gribu
Atstāt iespaidu
Ir mana 6 gadīgā
Un 80 gadīgā versija
Viņas vārdā
Es pāradu pagātnes valdziņus
Un pārradu tagadnes musturus
Jo nav nekā iespaidīgāka
Par veselu, vienotu cilvēku
Visumā

Brīnumzemē

Eju un skatos
Kraukļu salidojumā
Ērglis pilnā godībā
Par ko bija saruna
Neviens man nesaka
Nekas svarīgs, nekas tāds
Atrunājas
Taču viņus nodod
Svarīgās frakas
Un nopietnuma smārds
Dīvaina kompānija
Lauzu galvu
Vai iztraucēju sapulci
Drošības labad
Ne asaku, ne spalvu saku
Un dodos tālāk pa savu taku
Tērpusies kā egle
Sūnu zaļajā mētelī
Saplūstot ar mežu
Vējiņš taisa ovācijas
Kājās lapu kori ceļ
Matus man mākonī veļ 
Un visi sāk spurgt
Par jocīgo cilvēku
Kurš dabas apburts
Apcer brīnumzemes dēku

Ja paveiksies

Mana straume

1+1=1

Es atlaidu 
Dievu 
No darba
Ne jau tāpēc, ka slikti strādāja
Gluži pretēji
Viņš savu darbu tik labi darīja
Ka man vairs nebija vajadzības
Pēc viņa pakalpojuma
Sistēma ieviesta
Projekts realizēts
Haha
I realised
Ka 1 plus 1 ir 1
Un visa sarežģītā matemātika
Ir apgūta
Un ka Vienai
Pašai
Man jāsāk
Būšana

Es trenēšos
Jo zinu, ka dažādi man klāsies
Un nebūs tik viegla tā prakse
Taču es vienmēr atcerēšos
Viņa padomus par neiespringšanu
Un ikdienas profilaksi

Mazāk par vienu procentu

Mazāk par vienu procentu
Sapratīs šo stāstu
Grūti to neuztvert kā lāstu

Mazāk par vienu procentu
Runās šajā valodā
Es jūtos kā trimdā, svešumā

Mazāk par vienu procentu
Ies tur, kur es eju
Šis ceļš nekad nekļūs par brodveju
Kaut arī atklāj mūsu visu
Patieso seju

Nevienam tā neinteresē?
Nē, es dramatizēju
Pārspīlēju

Mazāk par vienu procentu…
Vienu procentu…
Centu…
Atbalsojas man galvā

Statistika, cipari, skaitļi
Kāda gan cepties jēga 
Nav jātaisa brēka
Ja nulle, nekas 
Būs mana balva
Jeb simts procenti
Absolūta cilvēka

Shapes of Mind: The 10 Stages of Consciousness

Dieva ausī

Dieva ausī
Man nav ko lūgt
Vien pateikties
Par krāšņo iespēju šeit būt
Dzīves pilnībā
Elpot un just

Maņas noklust
Un acīm neredzamais
Staburags
Uznirst
Atgādinot
Nekas nav zudis
Tepat ir Viss

Brīvdabas stadionā

Brīvdabas stadionā
Zirnekļi gatavo finiša lentes
Smilgas ceļmalā sit pieci
Apses satraukti aplaudē
Spāres traucas plecu pie pleca
Taureņi uzmundrina un gavilē
Kā lai nesmaida pretī
Un nerāda klasi
Ja tik daudzi man tic
Ka pieveikšu trasi

Pret straumi

Es šogad maz rakstu
Un lasu
Jo daudz dzīvoju
Peldot pret straumi
(Hei, neviens nestrīdoties par gaumi)

Atklāsmes uz papīra nepierakstītas
Dziļi sirdī iespiestas
Vārdi vējā nepieskatīti
Kā mazi bērni manās lūpās rotaļājas
Spontāni un brīvi
Dzīvās sarunās, skatienos un pieskārienos
Par dzīvi

Mans krūšturis un teicamnieces bizes
Vairs netraucē
Būt mežonei
Trakai
Jo mana dziļā aka
Ir pārvērtusies
Par burbuļojošu, bezgalīgu
Strūklaku

Vēl tikai mani garie rozā nagi
Duras man acīs (un klaviatūrā)
Kā tādi iedomāto ne-pareizību arhipelāgi
Es izturu
Nenovēršos
Un atvados
Ne jau no nagiem
Bet savām dumībām
Ar prieka un bēdu asarām
Skaistajā vasarā
Lai neatstāju pēdas
Kā putns lidodams debesīs
Vien savas esamības skaņu
Vienīgo

Lielā straume mani tvērusi
Un es tai atdevusies
Bet ne jau krasts mani vilina
Jo beidzot es vērusies
Savai ūdens dabai
Gatava pārpeldēt okeānus
Mūžīgi nārstot upēs pret straumi
Lēkt augšup ūdenskritumiem cauri
Lai mana suga
Varētu piedzīvot jaunu lugu
Nevis izmirt kā dinozauri

Jā, no acīm lasi
Nevis no lūpām
Raudu vai asari

Šodien

Šodien es radu
Nākotnes atmiņas
Šodien es dzīvoju tā
Kā man sagribas
Šodien es esmu
Pilna dzīvības
Jo citas dienas man nav
Pēc būtības

Šodiena ir tā diena
Kad saule apspīd
Mani un tevi kā nevienu
Atgādinot dzīvot no sirds
Prieka un ar rozā brillēm
Katru dienu

Šodien es jogoju
Pļāpāju un smejos
Šodien es skrienu
Virs zemes paceļos
Un kūleņojot lejā veļos
Šodien es apstājos
Apbrīnā pasaulē veros
Un klusi klusiņām
Izbaudu šo dienu
Sev dāvātu vēl Vienu

mirkļa vājumā

un šajā mirkļa vājumā
es rakstu tev tā
(baidoties sūtīt
zinot, ka pēc paisuma
es atkal došos bēgumā
bet tu to pārvērtīsi
nesolītā apsolījumā)
es negribu būt ar tevi
ilgās un cerībās
tās ir mokas
es gribu būt ar tevi
tuvās saderībās
just tavas rokas
pieskārienu
balsi
sirdi
dzirdi?
es negribu būt šķirti
...
bet dzīves plūdums
ir kā upe
tev jau nu tas būtu jāzina
ka dubļi un krāces
straumes un kritumi
mūs stiprina
bet saldā veldze upes deltā
ik reizi apliecina
neviena cīņa nekad nav velta

Nevar kaut ko jautrāku?

Nevar kaut ko jautrāku?
Mūžīgā pesimiste
Ar pustukšo glāzi
Tumsas kruīzere
Ciniski novilka
Savu veco ādu
Līdz ar nopietno
Zinātniski garīgo grādu
Postavj moi kompaktģisk
Man tagad ir
Tuc-tuc-tuc
This vibe or nothing
Ēra
Poziķiiiiv
Saproti?
Dopamīns
Serotonīns
Endorfīni
Nu, labi, arī kofeīns
Ir mani amfetamīni
Nevis depresīvi vīni
Sports, gēla nagi, plastiskā ķirurģija
Dvēseles liftings un prāta liposukcija
Mana garīgā panaceja
Dievišķā perfekcija
Jo viss griežas pa apli
Pa apli vien
Viss ir Viena deja

Sakari

Ar tevi
Sakaros
Šajos rītos un vakaros
Es saskaros
Un tu ar mani
Mēs kopā
Traki
Sakarīgi
Mīlestības atkarīgi
Ļoti cilvēcīgi
Es tev rakstu 
Šajā sakarā
Rindas liriskā garā
Par mūsu sakaru
Kas nav mūsu
Bet dzīves sakarību
Varā
Kad dzīvei sakām jā
Ja?

Nūdeles

Nūdeles
Vārītas
Kā es
Dižā dzjniece
Kurai trūkst
Dažu burtu alphabetā
Un stingras nostājas
Šajā konsistencē
Izjūk manieres un gammas
Izstiepjas pēc elastīgas
3 min verdošas programmas
Jo nevārītas jau nav baudāmas
Un sanāk tīri labas
Kad ļenganas

Vētra

Vai par vētru
Vari pateikt
Ko ērtu?

Plosās un ārda
Rauj un plēš
Ko vajag un nevajag
Nešķirojot mēž

Kā tikt ar to galā
Ja trāpies tās varā
Bet tavi protesti
Tai šķiet groteski

Vai vēl trakāk
Tu esi tā vainīgā
Kas cunami un lavīnas rada
Un neesi apvaldāma
Pēc dabas

Tu esi tā vērta
Viņi saka
Taču viņi nezina
Cik vētras nasta
Ir smaga

Saule 'n' es

Saule 'n' es
Neesam labākās draudzenes
Spf 50, cepures, acenes
Sargā mani no cepenes
Taču visādi citādi
Priecājos redzēt to es
Īpaši pirms rīta ausmas
Kamēr diena vēl bez jausmas
Dzeltenirozā nokrāsās
Taustās
Un tās noslēpumainā burvība
Rīta rasā tīta
Es mīlu sauli
Un arī ēnas, tumsu, nakti
Tās gaismā smeļos spēku
Lai varu turēt dzīves sezonu
Un 24 stundu takti

Virsotnes

Nākamā tēma - virsotnes, viņš teica, sēžot man blakus skeitparkā un lūkojoties bērnu nemitīgajā augšup un lejup kustībā pa trasēm un tramplīniem. Bet varbūt viņš vēl kavējās boulderinga treniņa noskaņās, kur nesen visi trīs rāpāmies pretim griestos uzzīmētajam smaidiņam. Mums veicās labi.

Taču skeitparkā, lūkojoties uz bezbailīgajiem bērniem, es sajutos ļoti bailīga. It kā man liktu taisīt trikus... Kāda iekšējā balss manī vaimanāja, ka vairs negrib nekādus izaicinājumus, sevis pārvarēšanas, pierādīšanas, izrādīšanās, cenšanās un tiekšanās. Jebko, taču tikai prieka un viegluma pēc, tikai sevis dēļ. “Mums” vairs nevajag nekādas virsotnes…  

Man, protams, virsotnes asociējas ar lieliem un dziļiem jautājumiem, tāpēc nevaru teikt, ka biju sajūsmā par šo tēmu. Es esmu nogurusi no savas nopietnības, un pirmās klišejas manā galvā jau bija klāt. Sāku apcerēt, kā man neinteresē sasniegt virsotnes un ka man nav ambīciju, kā man neinteresē uzkāpt augstāk, redzēt vairāk, nokļūt tālāk, taču tad apjēdzu, ka tā varu runāt tikai tādēļ, ka es jau faking stāvu sava Kalna Galā, tikai pati to vēl īsti nesaprotu. Jā, varam jau runāt, ka vienmēr ir vēl un vēl kur tiekties un evolūcija mūs neizlaidīs no savām ķetnām, taču tas nemaina lietas būtību. Es esmu Virsotnē! Te nu tā ir! Galīgi citādāka nekā biju iedomājusies. Tik parasta! Kur eņģeļu taures? Kur žilbinoša gaisma? Jā, baigais plašums un brīvība, tikai katrs jau mēs ar to saprotam ko citu...

Un ko tālāk? Nezinu. Varētu meklēt līdzības mītos. Kāds no tiem stāsta, ka jāsper solis tālāk - nezināmajā (atkal?), kāds cits, ka jāiet atpakaļ lejā. Kāds būs mans solis? Un vai vispār ir jāizvēlas? Lai kur es ietu, es zinu, ka palikšu uz īstā ceļa. Turklāt mani neinteresē “tālāk”. Mani interesē “tagad” un “tuvāk”. Man vairs nav cita mērķa kā pieredzēt dzīvi visās tās ikdienas smalkumos, niansēs un krāsās. “Visparastākajās” detaļās. Un nē, nepārprotiet, es esmu ļoti ambicioza, tikai mana karjera vairāk ir bijusi iekšupvērsta. Nevaru arī noliegt, ka jūtos gan iekšējā, gan ārējā dzīvē pietiekami daudz sasniegusi un piepildījusi. Sev visu pierādījusi. Esmu daudz baidījusies un darījusi par spīti un cauri bailēm. Taču vairāk man nav sevi jāpusho! Man vairs nav jābūt vērtīgai, jēgpilnai un nozīmīgai. Zinu, ka esmu to jau zinājusi un teikusi. Bet, ziniet, kamēr tā zināšana nosēžas šūnu līmenī, paiet laiciņš…

Šajās dienās un nedēļās tieši atkal biju iekritusi nelielā gaisa bedrē, jūtoties iztukšota un bezjēdzīga, jo viens liels dzīves virpulis bija noslēdzies ar pohām pēc ballītes. It kā jau sen skaidrs, ka ir augšas un lejas, ir enerģijas uzplūdi un atplūdi, taču iekšējais produktivitātes direktors, kritiķis un cenzors vienā personā joprojām ir bargs. “Tu esi mainīga, nepastāvīga, neprognozējama un neuzticama. Es nesaprotu, kad būs miers un bērziņš?! Kā lai uz tevi paļaujas? Mēs nevaram ne ar ko rēķināties, kontrolēt, paredzēt. Tas nav normāli. Beidzot taču jākļūst pieaugušai! Tev ir jāklausa!”

Un uz brīdi es paklausīju, jo man vajadzēja faktus. Es sarakstīju visus “apakšprojektus” savas pēdējās piecgades “Projektam: Elīna” un apstulbināju gan sevi, gan augstmanīgo brigadieri. Es esmu dzīvojusi iespējami krāšņu un piepildītu dzīvi, tikai nekad līdz galam to neesmu novērtējusi kā gana labu, vērtīgu un pietiekamu, jo tā taču bija tik ikdienišķa un parasta. Esmu pārāk lielu nozīmi piešķīrusi virsotnēm un bedrēm, bet pārāk mazu līdzenumiem un prērijām, turklāt aizmirstot to, par ko pati visu laiku runāju - ceļš ir “tā īstā” Dzīve. 

Man ir “reāla sapņu dzīve”, tikai tā neatbilst manu iedomu mērauklām. Savukārt tās izmainīt un pārprogrammēt prasa daudz laika un darba. Bet kurai gan viņas iekšējais darbs bija pamatdarbs?

Es sevi pieredzu, atklāju un radu no mirkļa uz mirkli, mainoties kā gadalaiki, un prasu no sevis neiespējamo - nemainību dinamiskā pasaulē. Es spēlējos pašas spēles pēc un stāstu sev, ka esmu pazaudējusi rotaļīgumu. Es mēģinu ieklausīties un diriģēt visu savu iekšējo personību kopkori kaut cik saprotamā melodijā. Es stāvu savā Virsotnē un raudu, ka te viss ir tik parasti un nav nekādas maģijas… kamēr visa maģija sulo un spiežas pa manām porām kā smaržīgas sveķu lāsītes no saules apspīdētajām priežu brūcēm...

Pusvārdā

Mēs esam
Nepabeigts teikums
Aprāvusies doma
Neizteikts vārds
Un tajā ir liela burvība
Dāvana
Vienmēr būt sākumā

Tagad uz pauzes
Klusumā

Ceļš ir tāls
Bet nekad nav par vēlu
Lielā Mīlestība nebeidzas
Vienmēr paliek tuvu klāt
Kamēr mazā
Cauri saviem brikšņiem
Dzīvi atklāt steidzas

zen(īt)ā

Jānis Deinats, Dita Grauda